Apdrošināšanas vēsture un attīstība: no senām civilizācijām līdz mūsdienām

Apdrošināšanas vēsture un attīstība: no senām civilizācijām līdz mūsdienām

Apdrošināšanas koncepta aizsākumi

Apdrošināšanas koncepta saknes meklējamas jau senajās civilizācijās. Ap 3000.-2000. gadu p.m.ē. Babilonijas tirgotāji izveidoja sistēmu, kurā aizdevēji varēja saņemt papildu samaksu, lai "apdrošinātu" kuģus – ja kuģis avarēja vai tika nolaupīts, aizdevums tika dzēsts. Šī sistēma tika dokumentēta Hammurapi kodeksā.

Senajā Grieķijā un Romā arī pastāvēja dažādas savstarpējās palīdzības formas – tirgotāji apvienojās, lai dalītu riskus, īpaši jūras tirdzniecībā.

Modernās apdrošināšanas rašanās

Modernā apdrošināšana aizsākās 14. gadsimtā Itālijā, kad jūras tirdzniecības uzplaukuma laikā Vidusjūrā radās vajadzība pēc strukturētākiem risku pārvaldības instrumentiem. Pirmās oficiālās apdrošināšanas polises tika izdotas Dženovā 1347. gadā.

Izšķirošs pagrieziena punkts bija 1666. gada Lielais Londonas ugunsgrēks, pēc kura tika izveidota pirmā ugunsgrēku apdrošināšanas kompānija. Vēlāk 1688. gadā tika dibināts slavenais apdrošināšanas tirgus Lloyd's of London, kas sākotnēji darbojās Edvarda Loida kafejnīcā, kur pulcējās kuģu īpašnieki, lai dalītu riskus.

18. un 19. gadsimtā apdrošināšana strauji attīstījās, parādoties dzīvības, īpašuma un citiem apdrošināšanas veidiem. Industriālā revolūcija veicināja datu vākšanu un statistiku, kas ļāva precīzāk noteikt riskus un aprēķināt prēmijas.

Mūsdienās apdrošināšana ir kļuvusi par globālu nozari ar dažādiem veidiem – veselības, īpašuma, dzīvības, transporta, profesionālās atbildības un daudziem citiem apdrošināšanas pakalpojumiem, kas tiek pielāgoti dažādām vajadzībām.

Transporta apdrošināšanas vēsture

 Transporta apdrošināšana ir viena no senākajām apdrošināšanas formām. Tās vēsture ietver vairākus attīstības posmus:

Jūras transporta apdrošināšana

Jūras transporta apdrošināšana, kas ir vecākā transporta apdrošināšanas forma, aizsākās jau senajā pasaulē. Pirmās dokumentētās jūras apdrošināšanas polises parādījās 14. gadsimtā Itālijā, konkrētāk Dženovā ap 1347. gadu. Šīs polises bija paredzētas, lai aizsargātu tirgotājus un kuģu īpašniekus pret zaudējumiem, kas  varētu rasties jūras braucienu l

Sauszemes transporta apdrošināšana

Sauszemes transporta apdrošināšana attīstījās vēlāk – 17. un 18. gadsimtā, kad pieauga zirgu pajūgu un preču pārvadājumi pa sauszemi. Tomēr sistemātiska sauszemes transporta apdrošināšana kļuva izplatīta tikai 19. gadsimtā, kad attīstījās dzelzceļa transports.

Automobiļu apdrošināšana radās vēl vēlāk, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad automašīnas kļuva par realitāti. Pirmā automobiļu apdrošināšanas polise tika izsniegta 1898. gadā Lielbritānijā. ASV pirmā automobiļu apdrošināšanas polise tika izdota 1897. gadā Travelers Insurance Company. Sākotnēji tā apdrošināja tikai pret zaudējumiem, kas radušies sadursmēs ar zirgiem vai citiem transportlīdzekļiem.

OCTA attīstība 20.gadsimtā 

Obligātā transportlīdzekļu apdrošināšana (OCTA) 20. gadsimtā piedzīvoja būtisku attīstību, kad automašīnu skaits uz ceļiem strauji pieauga un sabiedrība apzinājās nepieciešamību aizsargāt ceļu satiksmes negadījumu upurus.

Aizsākumi 20.gadsimta sākumā

• 20. gadsimta sākumā automobiļu skaits strauji pieauga, taču tiesiskais regulējums atpalika. Sākotnēji transportlīdzekļu īpašnieki nebija juridiski atbildīgi par nodarītajiem zaudējumiem, vai arī kompensācijas sistēma bija nepilnīga.
• Pirmās obligātās apdrošināšanas sistēmas parādījās kā reakcija uz pieaugošo ceļu satiksmes negadījumu skaitu un nepieciešamību aizsargāt cietušos.

Ievērojamie pagriziena punkti

• 1925. gads – Masačūsetsas štats ASV kļuva par pirmo štatu, kas ieviesa obligāto transportlīdzekļu apdrošināšanu.
• 1930. gads – Lielbritānija pieņēma "Road Traffic Act", kas noteica obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu visiem transportlīdzekļu īpašniekiem. Šis likums kļuva par paraugu daudzām citām valstīm.
• 1930.-1940. gadi – Obligātā transportlīdzekļu apdrošināšana pakāpeniski tika ieviesta vairākās Rietumeiropas valstīs, tostarp Vācijā, Francijā un Skandināvijas valstīs.

Pēckara periods (1945-1970)

•  Pēc Otrā pasaules kara, kad automašīnu lietošana strauji pieauga, arvien vairāk valstu ieviesa obligāto transportlīdzekļu apdrošināšanu:
•  Itālijā 1969. gadā
•  Francijā pilnveidota sistēma 1958. gadā  Dānijā 1950. gadā 
• Šajā periodā tika izveidoti speciāli garantijas fondi, lai kompensētu zaudējumus cietušajiem gadījumos, kad vainīgajam nebija apdrošināšanas vai tas nebija identificējams.

Starptautiskā harmonizācija

• 1972. gads – Eiropas Ekonomikas kopiena (tagadējā ES) pieņēma pirmo direktīvu par transportlīdzekļu apdrošināšanu, aizsākot harmonizācijas procesu starp dalībvalstīm.
• 1983. gads – Otrā apdrošināšanas direktīva, kas palielināja minimālos seguma limitus un vienkāršoja prasību izskatīšanu pārrobežu negadījumos.
• 1990. gads – Trešā direktīva, kas paplašināja segumu, ietverot visus pasažierus.
• "Zaļās kartes" sistēma – 20. gadsimta otrajā pusē attīstījās starptautiskā "Zaļās kartes" sistēma, kas atviegloja pārrobežu ceļojumus, nodrošinot apdrošināšanas seguma atzīšanu citās valstīs.
• 1990. gadi – Centrālās un Austrumeiropas valstis pēc komunistiskā režīma sabrukuma pakāpeniski ieviesa obligāto transportlīdzekļu apdrošināšanas sistēmas, bieži vien kā daļu no sagatavošanās iestājai Eiropas Savienībā.

Gadsimta beigās obligātā transportlīdzekļu apdrošināšana bija kļuvusi par standartu lielākajā daļā attīstīto valstu, ar dažādiem seguma līmeņiem un prasībām atkarībā no valsts.

Lielākās OCTA apdrošināšanas atlīdzības - piemēri un gadījumi:

Obligātā civiltiesiskā transportlīdzekļu apdrošināšana (OCTA) ir paredzēta, lai atlīdzinātu cietušajiem radušos zaudējumus, un dažos gadījumos šīs atlīdzības var sasniegt iespaidīgas summas. Īpaši lielas atlīdzības parasti saistītas ar smagiem veselības vai dzīvības apdraudējumiem. Lūk, vairāki piemēri par lielākajām OCTA atlīdzībām:

Eiropā

• Vācija (2007) - Apmēram 7 miljoni eiro tika izmaksāti cietušajam, kurš pēc satiksmes negadījuma guva smagu mugurkaula traumu, kļuva par 1. grupas invalīdu un pilnībā zaudēja spēju pārvietoties. Atlīdzība ietvēra gan ārstēšanos, gan mūža garumā nepieciešamo aprūpi.
• Lielbritānija (2014) - Aptuveni 23 miljoni mārciņu (aptuveni 27 miljoni eiro) tika piešķirti jaunam cilvēkam, kurš avārijā ieguva smagu galvas traumu ar paliekošiem kognitīviem un fiziskiem traucējumiem. Atlīdzība ietvēra gan jau radušās izmaksas, gan aprēķinu par mūža garumā nepieciešamajiem medicīniskajiem un rehabilitācijas pakalpojumiem.
• Francija (2010) - 10 miljoni eiro tika izmaksāti cietušajam, kas pēc avārijas kļuva par tetraplegijas (visu četru ekstremitāšu paralīzes) upuri.

Latvijā un Baltijā

• Latvija (2018) - Ap 250,000 eiro tika izmaksāti satiksmes negadījumā smagi cietušai personai, ietverot ārstēšanās izdevumus, rehabilitāciju un kompensāciju par darba nespēju.
• 
   
• Igaunija (2016) - Apmēram 400,000 eiro liela atlīdzība tika izmaksāta par negadījumu, kurā cieta vairākas personas.
• Lietuva (2017) - Virs 300,000 eiro tika piešķirti gadījumā, kad cietušajam bija nepieciešama ilgstoša rehabilitācija un radās paliekoša invaliditāte.

ASV, kur OCTA limiti var būt augstāki

• Floridas štats (2012) - 22 miljoni dolāru tika piešķirti personai, kas ceļu satiksmes negadījumā guva smagu smadzeņu traumu. Šajā gadījumā atlīdzību izmaksāja gan OCTA, gan papildu apdrošināšanas polises.
• Kalifornijas štats (2008) - 20 miljoni dolāru tika izmaksāti negadījumā cietušajai ģimenei, kur avārijā gāja bojā viens cilvēks un citi guva smagas traumas.

Atlīdzību apmēra ietekmējoši faktori

Jāpiebilst, ka atlīdzību apmērs ir atkarīgs no:

  Valsts likumdošanas un OCTA limitiem

 Traumu smaguma un to ilgtermiņa ietekmes

  Zaudētajiem ienākumiem un aprūpes izmaksām

 Morālā kaitējuma kompensācijas aprēķina principiem konkrētajā valstī

Daudzās valstīs, tostarp Latvijā, ir noteikti OCTA atlīdzību limiti, kurus pārsniedzot, par atlikušo summu atbild vainīgā persona vai  tās KASKO apdrošinātājs, ja tāds ir.